Tu gaidīji, iespējams gribēji asaras, bet es veltīju Tev smaidu. Varbūt iekšēji sagrauztu, izmocītu, uzspēlētu, bet tomēr SMAIDU. Ja mēs būtu dzīvojuši senajos laikos, uzspiestu Tev buču uz pieres un sniegtu ceļamaizi, izrunātu nepieciešamos vārdus un mēs katrs dotos savu ceļu....Bet to jau mēs darīsim arī tagad, mūsdienās, tikai tā īsi atvadīsimies ar sms palīdzību, un MIERS! Pāris sausas zīmes un mēs esam svešinieki...pāris "melns uz balta" zīmes. Tu raxtīji vārdus, bet dzēsi jūtas; veidoji vienu, iznīcinot otru.Vai arī tas bija kārtējais melnraxts? Katrā ziņā es pateikšos Tev, ja kādreiz no šiem melnraxtiem taps īsts stāsts - tāds, kurā Tu būsi tikai kā prelūdija, "aizkadra tēls", nekas vairāk. Melnraxts, kas iesviests papīrgrozā līdz ar manu sirdi. Vismaz uz brīdi tā bija... Tikmēr Tu aizgriezīsies un iesi, un tikai tad, kad redzēšu Tavu muguru, iegrimstot kārtējā miglas mākonī, es veltīšu Tev pāris asaru. Vai varbūt Tu gaidīji smaidu???
No comments:
Post a Comment